Pēdējā laikā iznāk daudz par to domāt. Vai nu man ir parādījusies interese par šiem cilvēkiem, vai pie vainas ir kas cits, bet mani psiholoģiski sāk ietekmēt šīs personas ar netradicionālo orientāciju. Es viņus redzu visur.. Brālis parāda viena paziņas-geja profilu draugiem.lv, skatos filmu, un tu sieviete pēc sešu gadu ilgas kopdzīves ar vīrieti saprot, ka ir lezbiete. Tad vēl man skaipā jautā vai man ir kaut kādi iebildumi pret šādiem cilvēkiem. Pilnīgs aptrakums, es nesaprotu, vai tas ir pavasara iespaidā, bet man tā visa padarīšana rādās sapņos (nu redziet, cik cilvēks tālu spēj aizdomāties!). Lezbietes, geji, biseksuāļi. Šodien nolēmu par to uzrakstīt, varbūt beidzot šīs nedaudz uzmācīgās domas man liks mieru, un es naktī varēšu sapņot par tradicionāli orientētiem vīriešiem un sievietēm.
Šķiet, ka mani vecāki būs man ieaudzinājuši lielisku īpašību - nediskriminēt cilvēkus. Es laikam šo īpašību neesmu pazaudējusi gadu gaitā, lai gan esmu sastapusies arī ar nesapratni no draugu puses. Tieši sakarā ar homoseksuāļu aizstāvēšanu, un darot to tik dedzīgi, ka apkārtējie sāka apšaubīt manu orientāciju, bet tas viss ir falss - es vienkārši nespēju izturēt nīgro latviešu attieksmi. Mēs varam nodzīvot savu dzīvi tā arī nesaprotot, ko nozīmē vārds MĪLESTĪBA, bet kāpēc tas būtu jāaizliedz cilvēkiem, kas viens otru ir atraduši un pat ir viena dzimuma pārstāvji? Aizvien nesaskatu tajā neko graujošu un, kā citi saka – pretīgu, jo dabiskās lietās es to pretīgumu nevaru saskatīt, pat ja ļoti piepūlētos. Sieviete+sieviete - izskaidrojiet, kas tur ir tik slikts un pretdabisks, kā daudzi brēc? Tur jau tā lieta, ka nekā. Viss ir tik dabiski, cik tam ir jābūt, un ja man ir lemts nodzīvot dzīvi kā lezbietei, es to ar prieku darīšu, jo ja es mīlu suni, tas nenozīmē, ka es esmu zoofīle. ja es mīlu vecākus, tas nenozīmē, ka tas ir kaut kas nedabisks. kāpēc es nevarētu mīlēt sievieti? tas tā, piemēram….
un es taču galu galā mīlu savus draugus – tas arī it kā būtu pretdabiski, jo mēs draugus iegūstam gadu gaitā, nevis līdz ar piedzimšanu, kā vecākus. tātad arī draugu mīlēšanā ir kaut kas PRETĪGS, īpaši, ja draudzene mīl draudzeni - nu fuuui! pretīgi….
lai nesanāktu pavisam sausa runāšana, vēlos mazliet pastāstīt kādu interesantu novērojumu manā dzīvē. kaut kur lasīju, ka liela daļa sieviešu piedzimstot vispār ir biseksuālas, un mani ilgi tirdīja jautājums – nu kā tad tas viss atlasās galu galā? protams, tas ir tikai zinātnisks fakts, kuru varam apstrīdēt, bet, piemēram, man ir draudzenes, kurām vārds homoseksuālisms izraisa riebumu, lai gan viņas ir atzinušas, ka ar diezgan lielu baudu vērojot kādā mākslas filmā sieviešu skūpstīšanos/mīlēšanos, kas pierāda vien to, ka tas PRETĪGUMS ir vien sabiedrības radīts burbulis, kuram varētu pārkāpt pāri, un mazliet vairāk izbāzt degunu no sava visai šaurā redzesloka.
ai, esmu sapratusi, ka nav viegli piedzimt kā brīvdomātājai vai cilvēkam ar plašāku redzesloku. tas ne tikai rada liekas problēmas, bet arī ļoti bieži piespiež sabiedrības priekšā noliekt galvu, lai tikai neizraisītu lielas un nevajadzīgas diskusijas. kāpēc es par to runāju? jo esmu sapņotāja un aizvien ticu, ka reiz tas viss šķitīs dabiski un pieņemami. ja man jautātu vai esmu gatava cīnīties par vienlīdzīgām tiesībām starp cilvēkiem, es jau šobrīd varu droši likt roku uz sirds un teikt JĀ, es to darīšu, esmu darījusi un turpināšu iesākto, lai redzētu efektīvu rezultātu. 
